Jau­tā­jumu par mū­žību dau­dzi cil­vēki ap­slāpē. To no­vē­ro­jam pat pie tiem, kas domā par sa­vām bei­-gām. Amerikāņu aktrise Drjū Berimora, vēl bērns būdama, tēloja galveno lomu fantastikas filmā „Citplanētietis“. Tagad viņai ir 28 gadi un viņa nesen izteicās: „Ja es gadījumā nomiršu pirms sa­vas ka­ķe­nes, tad ie­do­diet vi­ņai ap­ēst ma­nus pel­nus. Tad es vis­maz savā kaķī tur­pi­nāšu dzī­vot.“ Vai šī ne­ziņa un tuv­re­dzība at­tie­cībā uz nāvi nav šaus­mi­noša?

Jē­zus laikā dau­dzi cil­vēki nāca pie viņa. Viņu va­ja­dzī­bas gan­drīz vien­mēr bija lai­cī­gas:

•    Des­mit spi­tā­lī­gie gri­bēja kļūt ve­seli (Lk. 17:13).
•    Ak­lie gri­bēja kļūt re­dzīgi (Mat. 9:27).
•    Kāds cits gai­dīja palī­dzību man­to­juma strīdā (Lk. 12:13-14).
•    Fa­ri­zeji nāca ar vil­tīgu jau­tā­jumu, vai vi­ņiem ķei­za­ram ir jā­maksā no­dokļi (Mat. 22:17).

Ti­kai ne­dau­dzi cil­vēki nāca pie Jē­zus, lai no viņa uz­zi­nātu, kā var no­nākt de­be­sīs. Kāds ba­gāts, jauns vī­rietis uz­mek­lēja Jēzu ar jau­tā­jumu: „Labo mā­cī­tāj, kas man jā­dara, lai es ie­man­totu mū­žīgo dzī­vību?“ (Lk. 18:18). Tam tika at­bil­dēts, kas jā­dara, proti: viss jā­pār­dod, pie kā tu­ras viņa sirds un jā­seko Jē­zum. Tā kā viņš bija ļoti ba­gāts, tad ne­se­koja šim pa­do­mam un līdz ar to at­tei­cās no de­be­sīm. Bija arī cil­vēki, kuri ne­maz ne­mek­lēja de­be­sis, bet tie­ko­ties ar Jēzu, tas tika vi­ņiem at­klāts. Un tad viņi tai pašā mir­klī sa­tvēra ielū­gumu uz de­be­sīm. Ca­ķe­jam ļoti gri­bē­jās re­dzēt Jēzu. Taču viņš at­rada vai­rāk kā bija gai­dī­jis. Pēc ap­mek­lē­juma pie Ca­ķeja – tā teikt, pie ka­fi­jas ta­ses – viņš at­rada de­be­sis. „Šo­dien šim na­mam pestī­šana noti­kusi“ (Lk. 19:9).

Kā var at­rast de­be­sis?

No līdz šim teiktā va­ram ap­ko­pot se­ko­jošo:

•    De­besu val­stību var at­rast kādā no­teiktā dienā. To ir labi zi­nāt, jo tā tas būs arī Jums, mī­ļais La­sī­tāj un mīļā La­sī­tāja. Šo­dien ie­spē­jams sa­tvert mū­žīgo dzī­vību pie Dieva.
•    Mū­žī­gās dzī­vī­bas ie­gū­šana nav sais­tīta ar kādu vei­camu darbu.
•    De­besu val­stību var at­rast arī pil­nīgi ne­sa­gata­vo­jies.

Mūsu pašu kon­cepti par no­nāk­šanu de­be­sīs ir ne­pa­reizi, ja ne­va­da­mies pēc Dieva iz­tei­ku­miem par to. Kāda šlā­geru dzie­dā­tāja vienā dziesmā dzie­dāja par klaunu, kurš pēc ilg­ga­dēja darba cirkū aiz­gāja: “Viņš no­teiti no­nāks de­be­sīs, jo ra­dīja cil­vē­kos prieku. ”Kāda ba­gāta ie­stā­des īpaš­niece lika uz­celt na­bag­māju, kurā par velti va­rēja dzī­vot 20 sie­vie­tes. Taču viņa uz­stā­dīja vienu priekš­no­tei­kumu: sie­vie­tēm vaja­dzēja ap­so­līt, ka vi­ņas vienu stundu dienā lūgs par šīs kun­dzes dvē­seli.

Bet kas pa­tie­šām mūs ie­ved de­be­sīs?

Lai skaidri un gaiši at­bil­dētu uz šo jau­tā­jumu, Jē­zus mums stās­ta kādu lī­dzību. Lū­kas evaņ­ģē­lijā 14. no­da­ļas 16. pantā viņš runā par kādu cil­vēku [šeit do­māts Dievs], kurš rī­koja lie­lus svēt­kus [te do­mā­tas de­be­sis] un vis­pirms sūta ielū­gu­mus no­teik­tiem ad­re­sā­tiem. At­bil­des ir sa­trie­co­šas: “Bet tie visi pēc kār­tas aiz­bildinā­jās. Pir­mais sa­cīja: es esmu tī­rumu no­pir­cis… Ot­rais sa­cīja: es esmu pie­cus jū­gus vēršu nopir­cis… Tre­šais teica: es sievu esmu ap­ņē­mis… tā­pēc ne­varu no­iet.” Jē­zus beidz šo lī­dzību ar na­ma­tēva sprie­dumu: “Jo es jums saku, ne­viens no lūg­ta­jiem vie­siem ne­bau­dīs manu mie­lastu” (Lk.14;24).

No tā va­ram seci­nāt, ka de­be­sis var gan ie­gūt, gan zau­dēt. No­tei­co­šais ir tas, vai pie­ņemam vai no­rai­dām ie­lū­gumu. Vai ir ie­spē­jams vēl vien­kār­šāks ceļš? Nav gan! Kad reiz dau­dzi cil­vēki tiks iz­slēgti no de­be­sīm, tad ne jau tā­pēc, ka ne­būs pa­zi­nuši ceļu, bet ta­pēc, ka viņi būs at­rai­dī­juši ielū­gumu.

Šie trīs cil­vēki lī­dzībā nav labs pie­mērs mums, jo ne­viens no vi­ņiem ne­pie­ņem ielū­gumu un ne­nāk uz svēt­kiem! Vai svētki ne­no­tiek? No­tiek! Pēc at­tei­ku­miem na­ma­tēvs no­sūta ielū­gu­mus uz vi­sām pusēm. Nu ne­tiek vairs sū­tī­tas kar­ti­ņas ar zelta bur­tiem. Ta­gad pie­tiek ar vien­kāršu uz­ai­ci­nā­jumu: “Nā­ciet!” Un kat­ram, kurš at­sau­cas, no­dro­ši­nāta vieta svēt­kos. Kas ta­gad no­tiks? Jā, cil­vēki nāk – pat lie­liem ba­riem. Pēc kāda laika na­ma­tēvs veic pagaidu kop­sa­vil­kumu: Vēl ir brī­vas vie­tas! Viņš saka sa­viem kal­piem: Ejiet at­kal laukā! Tur­pi­niet aici­nāt!”

Šajā vietā es gribu at­tie­ci­nāt šo lī­dzību uz mums, jo tas at­tie­cas tieši uz mums. Vēl ir brī­vas vie­tas de­be­sīs, un Dievs tev saka: “Nāc, aiz­ņem savu vietu de­be­sīs! Esi gudrs un re­zervē mū­žī­bai! Dari to šo­dien!”

De­be­sis ir neie­do­mā­jami skais­tas, un tā­pēc Kungs Jē­zus sa­lī­dzina tās ar lie­liem svēt­kiem. 1. Ko­rin­tie­šiem (2. nod. 9) ir rak­stīts: “Ko acs nav re­dzē­jusi, un auss nav dzir­dē­jusi, un kas ne­viena cil­vēka sirdī nav nā­cis, to Dievs ir sa­gata­vo­jis tiem, kas viņu mīl”. Pil­nīgi ne­kas uz ze­mes, pat pietu­vi­nāti, nelī­dzi­nās de­be­sīm. Tik neie­do­mā­jami skaisti tur ir! Mēs ne­kādā ga­dī­jumā ne­drīk­stam palaist garām de­be­sis, jo tās ir ļoti dār­gas. Viens ir mums at­vē­ris šos vār­tus uz de­be­sīm. Tas ir Je­zus, Dieva Dēls! Vi­ņam mums arī jā­patei­cas, ka tas ir tik vien­kārši. Ta­gad tas ir at­ka­rīgs ti­kai no mūsu gri­bas. Ti­kai tie, kuri ir tik­pat tuv­re­dzīgi kā tie vīri lī­dzībā, ne­seko šim ielū­gu­mam.

Glāb­šana no­tiek caur Jēzu Kristu.

Ap­us­tuļu dar­bos (2. nod. 21) mēs la­sām ļoti sva­rīgu pantu: “Un ik­viens, kas tā Kunga vārdu pie­sauks, tiks iz­glābts.” Tas ir Jaunās De­rī­bas gal­ve­nais ap­ga­vo­jums. Kad Pā­vils at­ra­dās cie­tumā Fili­pos, sa­runā ar sargu viņš trā­pīgi for­mu­lēja: “Tici uz to Kungu, tad tu un tavs nams tik­siet pes­tīti” (Ap.d. 16:31). Šī vēsts ir īsa, taču ra­di­kāla un dzīvi pār­vei­do­joša. Vēl tai pašā naktī cie­tuma sargs at­grie­zās.

No kā Jē­zus glābj? Tas mums no­teikti jā­zina: par ceļu, kas bei­dzas mū­žīgā pa­zu­šanā, ellē. Par de­be­sīm un elli Bī­bele saka, ka cil­vēki tur at­ra­dī­sies mū­žīgi. Viena vieta ir brī­niš­ķīga, otra šaus­mīga. Tre­šās vie­tas nav. Pie­cas mi­nū­tes pēc nā­ves ne­viens vairs ne­teiks, ka ar nāvi viss ir bei­dzies. Jē­zus per­sona visu iz­šķir. Mūsu mū­žīgā at­ra­ša­nās vieta ir at­ka­rīga no vie­nas per­so­nas: no Jē­zus – un mūsu at­tie­cī­bām ar viņu!

Kad biju Po­lijā, ce­ļo­jumā ar priekšla­sīju­miem, mēs ap­mek­lē­jām kon­cen­trā­ci­jas no­metni Auš­vicā. Tur, Trešā Reiha laikā, no­tika bries­mī­gas lie­tas. No 1942. gada līdz 1944. ga­dam šeit ar gāzi no­in­dēja un tad sa­de­dzi­nāja 1,6 mil­jonu cil­vēku, pār­svarā eb­reju. Lite­ra­tūrā ir tāds jē­dziens kā “Auš­vi­cas elle”. Es do­māju par šo ap­zī­mē­jumu, kad mūs kāda dar­bi­niece va­dāja pa gā­zes ka­meru, kurā vienā reizē tika no­gali­nāti 600 cil­vēki. Tas bija neie­domājami šaus­mīgi. Bet vai tā bija elle?

Mēs va­rē­jām ap­ska­tīt šo gā­zes ka­meru, jo 1945. gadā šīm šaus­mām pie­nāca gals. Ta­gad šo vietu var ap­ska­tīt ap­mek­lē­tāji. Un ne­viens tur ne­tiek mo­cīts vai noin­dēts. Auš­vi­cas gāzes ka­me­ras bija ie­ro­be­žo­tas laikā. Bī­be­les elle to­ties ir mū­žīga.

Ta­ga­dējā mu­zeja ie­ejas hallē manu uz­ma­nību pie­sais­tīja kāds at­tēls ar krustā pie­sistu Kris­tus ķer­meni. Kāds ie­slo­dzī­tais, lik­dams savu ce­rību uz Krustā Sisto, bija to ar naglu iegra­vējis sienā. Arī šis ie­slo­dzī­tais mira gā­zes ka­merā. Bet viņš pa­zina Glā­bēju Jēzu. Kaut arī viņš mira šajā draus­mī­gajā vietā, to­mēr vi­ņam bija at­vēr­tas de­be­sis. No el­les, par kuru Kungs Jē­zus brī­dina Jaun­ajā De­rībā (piem. Mat. 7:13; Mat. 5:29-30; Mat. 18:8), nav iz­ejas un nav glāb­ša­nas, kad cil­vēks tur reiz ir no­kļu­vis. Jo elle, at­šķi­rībā no Auš­vi­cas, dar­bo­jas mū­žīgi un to ne­var tā vien­kārši ap­mek­lēt.

Arī da­be­sis ir mū­žī­gas. Un tā ir vieta, uz kuru Dievs mūs grib aiz­vest. Tā­pēc ļau­jie­ties sevi ie­lūgt de­be­sīs. Pie­sau­ciet tā Kunga vārdu, un re­zer­vē­jiet sev tādā veidā de­be­sis! Pēc lek­ci­jas kāda uz­traukta sie­viete man jau­tāja: “Vai de­be­sis vis­pār var re­zer­vēt? Tas iz­klausās pēc ce­ļo­jumu bi­roja!” Es vi­ņai pie­kritu: “Kas ne­re­zervē, tas ne­no­nāk mērķī. Ja jūs gri­bat braukt uz Ha­vaju sa­lām, jums taču arī va­jag de­rīgu bi­ļeti.” Viņa ­jau­tāja: “Bet par bi­ļeti taču ir jā­maksā?!” – “Jā, par bi­ļeti uz de­be­sīm arī! Bet tā ir tik dārga, ka to ne­viens ne­var sa­mak­sāt. Šķer­slis ir mūsu grēki. Dievs ne­var pa­stā­vēt deb­sīs kopā ar grē­kiem. Kas pēc šīs dzī­ves grib mū­žību pa­va­dīt de­be­sīs pie Dieva, tam vis­pirms ir jā­tiek at­brī­vo­tam no grē­kiem. Šo at­brī­vo­šanu va­rēja veikt ti­kai kāda bez­grē­cīga per­sona - un šī per­sona ir Jē­zus Kris­tus. Ti­kai viņš ir mak­sāt­spē­jīgs! Un viņš ir sa­mak­sā­jis ar sa­vām asi­nīm, caur sa-vu nāvi pie krusta.”

Un kas man ta­gad ir jā­dara, lai es no­nāktu da­be­sīs? Arī mums Dievs sūta šo glāb­ša­nas ielū­gumu. Dau­dzas Bī­be­les rak­stu vie­tas mūs de­dzīgi aicina re­aģēt uz Dieva sau­cienu:

•    „Cī­nai­ties ie­iet pa šau­ra­jiem vār­tiem, jo es jums saku, dau­dzi vēlē­sies ie­iet, bet ne­va­rēs“ (Lk. 13;24).
•    „At­grie­zie­ties no grē­kiem, jo de­besu val­stība tuvu klāt pie­nā­kusi“ (Mat. 4,17).
•    „Ie­eita pa šau­ra­jiem vār­tiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aiz­ved uz pa­zu­šanu, un daudz ir to, kas pa tiem ie­iet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aiz­ved uz dzī­vību, un maz ir to, kas to at­rod“ (Mat. 7:13-14).
•    „Sa­tver mū­žīgo dzī­vību, uz ko tu esi aici­nāts“ (1.Tim. 6:12).
•    „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tik­siet pes­tīti?“ (Ap.d. 16:31).

Tie visi ir ļoti uz­mun­dri­noši un par­lie­ci­noši ielū­gumi. Ša­jos tek­stos var sa­ska­tīt no­piet­nību, ne­šau­bī­gumu un ne­at­lie­ka­mību. Tā­pēc mēs rī­ko­si­mies kon­sek­venti ti­kai tad, ja šo ielū­gumu uz de­be­sīm at­bil­dē­sim ar lūg­šanu, kura va­rētu ska­nēt ap­mē­ram šādi:

„Kungs Jēzu, es šo­dien izla­sīju, ka es ti­kai caur tevi varu no­nākt de­be­sīs. Es vē­los reiz būt kopā ar tevi de­be­sīs. Tā­pēc iz­glāb mani no el­les, kurā es savu grēku dēļ pa­tie­sībā nonāktu. Tā­pēc, ka tu mani tik ļoti mīli, tu arī par mani esi mi­ris pie krusta un tur sa­mak­sā­jis manu grēku vainu. Tu re­dzi vi­sus ma­nus grē­kus – no pa­šas bēr­nī­bas. Tu pa­zīsti katru grēku, ko es jau sen vairs ne­apzi­nos un arī visu, ko es jau sen esmu aiz­mir­sis. Tu pa­zīsti katru ma­nas sirds trīsu. Tavā priekšā es esmu kā at­vērta grā­mata. Tāds, kāds es esmu, es ne­varu no­nākt de­be­sīs. Es lū­dzu, pie­dod man ma­nus grē­kus, ku­rus es no sirds no­žē­loju. Nāc manā dzīvē un at­jauno to. Palī­dzi man no­likt visu, kas tavā priekšā nav pa­reizs un dāvā man jaunus ie­ra­du­mus, kas ir te­vis svē­tīti. At­ver man pie­eju ta­vam Vār­dam, Bī­belei. Palī­dzi man, lai sa­prastu, ko tu man gribi pa­teikt un dāva man pa­klau­sīgu sirdi, lai es daru to, kas tev pa­tīk. Esi no šī brīža mans Kungs. Es vē­los tev se­kot, pa­rādi man ceļu, kas man ir jā­iet vi­sās ma­nās dzī­ves jo­mās. Es tev patei­cos, ka esi mani sa­dzir­dē­jis - ka es ta­gad drīk­stu būt tavs bērns, kurš kād­reiz būs pie te­vis de­be­sīs. Āmen.“

Direktors un profesors
Dr. inž. Verners Gits

{vmproduct:id=366}

• Kurš ir Radītājs?